Vagarte's Blog

Just another WordPress.com weblog

Opus Alchymicum al Castel dell’Ovo a Napoli. 100 opere di Lolita Timofeeva per i 100 anni di indipendenza della Lettonia

di Elisabeth Thatcher

Ambasciatore Artis Bertulis e Lolita Timofeeva all’inaugurazione

È una grande mostra personale di Lolita Timofeeva nella splendida cornice del Castel dell’Ovo a celebrare a Napoli i 100 anni di indipendenza della Repubblica di Lettonia. L’Ambasciatore lettone Artis Bertulis all’inaugurazione ha sottolineato come l’Italia  fu una delle prime a riconoscere la sua autonomia nel 1921.

“Opus Alchymicum” dell’artista lettone crea i collegamenti tra Napoli e Riga attraverso la rielaborazione dei simboli alchemici. La ricerca di Lolita inizia  a Napoli, quando visitando nel 2005 la Cappella Sansevero decide di avvicinarsi al pensiero ermetico di Raimondo di Sangro (Torremaggiore, 1710 – Napoli, 1771), settimo principe di Sansevero, inventore, alchimista e letterato, geniale ideatore del nobiliare mausoleo. Le origini di questa sua indagine però si trovano in Lettonia: l’architettura di Riga, città natale dell’artista, è ricca di simboli alchemici e forse proprio lì si cela il seme della sua curiosità intellettuale, da lì parte la ricerca, in origine  inconscia e inconsapevole della Timofeeva che confida di essere stata affascinata sin dall’infanzia da quel linguaggio criptico.

Opus Alchymicum è un progetto espressivo che invita il pubblico ad esplorare le proprie inclinazioni mistiche – “Nosce te ipsum” (dal latino, “conosci te stesso”) – attraverso lo strumento dell’introspezione, rintracciando, in questa esplorazione, il senso più alto dell’alchimia e del complesso sistema che ne sottintende le logiche. L’obiettivo principale degli alchimisti – la trasformazione del piombo in oro – ha un significato paradigmatico, evocativo, giacché allude alla capacità di convertire il male in bene, il negativo in positivo, l’ombra in luce, così che l’uomo possa scoprire la propria natura, il proprio dio interiore, e conoscere se stesso, appunto.

 

A tal proposito, Lolita Timofeeva dichiara: “Il termine Opus Alchymicum fa riferimento al lavoro svolto dagli alchimisti medievali, i precursori della chimica moderna, relativo allo scopo definitivo della loro ricerca, il cui fine era quello di produrre “l’oro della illuminazione mistica”, ovvero ciò che li stimolava ad approfondire lo studio dell’arte”.

“Solve et Coagula” Formula alchemica per eccellenza, mezzo che gli alchimisti usavano per evolvere e rigenerare se stessi. Solve: rottura degli elementi, dissolvenza delle forzature, degli stati negativi del corpo e della mente per giungere mediante la ripetizione dell’operazione alla Pietra Filosofale. Coagula: coagulazione degli elementi dispersi nel tutto nella fase “solve”, la nuova sintesi degli elementi.

Questo processo si potrebbe applicare alla tormentata storia della Lettonia che come Araba Fenice muore e dalle sue  stesse ceneri rinasce. Dal XIII secolo al XX secolo, la storia della Lettonia è contraddistinta da lunghi periodi di dominazione straniera e da continue lotte per l’indipendenza.

La mostra porta per la prima volta nella città partenopea circa 100 opere tra dipinti, disegni, sculture, installazioni e un film corto. Colori vivi, atmosfere cupe e personaggi suggestivi delineano ogni opera dell’esposizione. Tempo e spazio si legano, sospesi nel silenzio, trasportando lo spettatore in una dimensione surrealistica. Nelle sue opere – attraverso le quali l’artista crea un percorso, coinvolgendo il pubblico in una performance scrittoria – la Timofeeva assume di volta in volta le sembianze di una solenne sacerdotessa, dispensatrice di linfa vitale e ricercatrice dell’assoluto.

 

In concomitanza della mostra, inoltre, due eventi permetteranno di calarsi nella dimensione onirica propria di Lolita Timofeeva: presso la Casina Pompeiana della Villa Comunale il 18 novembre (ore 17.30) si terrà la conferenza “Arte visiva tra esoterismo e simbolismo. Il movimento dell’anima da Lascaux a Timofeeva” col museologo e storico dell’arte Maurizio Vanni e il professor Claudio Spinelli, alla presenza del Console Onorario della Lettonia a Napoli Roberto Berni Canani; il 2 dicembre (ore 17.30), invece, ci sarà la presentazione di Agnese Palumbo del libro Schischok, scritto dal collettivo Joana Karda (del quale fanno parte la stessa artista e le autrici Claudia Mitri e Vanessa Piccoli).

 

Breve storia della Lettonia.

Stretto tra Russia, Germania e Svezia il Paese ha avuto una strada lunga e difficile verso la libertà. I primi dominatori di questa terra furono gli Svedesi a metà del XVI secolo cui seguì la lunga dominazione russa iniziata nel 1710 e protratta fino alla prima indipendenza nel 1918 (il 18 novembre). Durante la Prima guerra mondiale, invece, la Lettonia fu occupata dalla Germania.

Negli anni ’20-’30 la Lettonia diviene un moderno Stato occidentale contraddistinto da libertà democratiche, tra cui il diritto di voto alle donne dal 1905, un’economia sviluppata e un livello di istruzione tra i più alti d’Europa.

Durante il secondo conflitto mondiale, la Lettonia è occupata dall’URSS e nel mese di luglio 1941 le truppe naziste entrano a Riga. Nel 1944, quasi al termine della guerra, la Germania si ritira e i Sovietici mantengono il controllo sul territorio lettone. Durante il periodo sovietico, il popolo lettone è riuscito orgogliosamente a conservare una propria identità linguistica e culturale.

Il 21 agosto del 1991, durante il colpo di stato a Mosca, la Lettonia finalmente dichiara restaurata la Repubblica indipendente e l’Italia, insieme alla Comunità Europea, riconosce di nuovo l’indipendenza della Lettonia e degli altri Paesi baltici.

La Lettonia può vantare grandi talenti di fama internazionale: Sergej Ėjzenštejn – illuminato regista de “La corazzata Potëmkin”, il ballerino Michail Baryšnikov , il pittore Mark Rothko,il violinista e direttore d’orchestra Gidon Kremer. Sono tanti i pittori lettoni che hanno trovato l’ispirazione proprio in Italia, tra i quali Ludolfs Liberts, Eduards Kalniņš,  Niklāvs Strunke.

 

Dal 27 Ottobre 2017 al 02 Dicembre 2017

Castel dell’Ovo

Via Eldorado, 3, 80132 Napoli NA

 

Orario apertura

Dal lunedì al sabato 9.00 – 18.00

Domenica e festivi 9.00 – 13.30

 

Informazioni e prenotazioni

  1. +39 349 050 9273
  2. +39 327 597 8850

kengarags@fastwebnet.it

 

Annunci

novembre 14, 2017 Posted by | arte, arte lettone, cultura, Лолита Тимофеева, Lolita Timofeeva, Lolita Timofejeva, vēsture | , , , , , | Lascia un commento

ENCO ROSSI ROISS, KAS VIŅŠ IR? ATMASKOSIM VIŅU!

Strīdīgas, pretrunīgas un nenogurdināmas personas izpēte. Cilvēks – Fēnikss.

No Ķengaraga

Enco Rossi Roiss, iedzīvotāju reģistrā Vinčenco Antonio Rossi, ir dzimis 1937.gada 14.septembrī Novoli, Lečes provincē, lielā ģimenē. Deviņpadsmit gadu vecumā veiksmes un labākas dzīves meklējumos pārceļas uz ziemeļiem.

Apmeklē žurnālistu kursu Urbīno. 1959.gadā sāk parakstīties ar vārdu Enco Rossi Roiss, aizrautīgi sadarbojoties ar dažiem laikrakstiem, arī ja tās ir nelielas vai resoru avīzes.
Tomēr žurnālistu organizācijas sarakstā par viņu mēs neatradām ne ziņas.

Dažus gadus vēlāk pārceļas uz Boloņu un izmēģina roku izdevējdarbībā ar dažām publikācijām par mākslu, kas rada arī noteiktu interesi, jo viņam izdodas iesaistīt svarīgas personas.
Šādai pieredzei tomēr ir īss mūžs un ar pārtraukumiem gan ekonomiskas vadīšanas grūtību, gan Roisa kunga rakstura īpašību dēļ, kas pēc neilga laika cilvēkiem liek turēties no viņa pa gabalu.

Enco Rossi Roiss, kurš vienmēr ir izcēlies savas asociālās izturēšanās dēļ un ķildīgās un atriebīgās dabas dēļ, savos literārajos izlēcienos ir radis uzbrukt personām, kuras viņu pienācīgi nenovērtē; viņam patiesi ir izteikta nosliece uz narcisismu. Vairākas reizes viņš ir ticis nosūdzēts un tiesāts par apmelošanu (viņa visievērojamākais upuris ir profesors Končeto Pocati, mākslinieks un bijušais par kultūru atbildīgais Boloņas komūnas domes loceklis) un nicinājuma izrādīšanu pret reliģiju, kas ir fakts, par kuru viņš ļoti lepojas un ko ar lepnumu pauž savās publikācijās.

Dažus gadus darbojās kā galerijas vadītājs un viņam izdevās iegūt zināmu uzticamību mākslas vidē. Viņš pat sarīkoja dažas nozīmīgu mākslinieku izstādes, bet Roisa karjeru sakompromitēja kādas nopietnas nepatikšanas: viņš tika arestēts un izcieta dažu mēnešu sodu cietumā. Pats Roiss sniedz diezgan mazticamas un vienmēr atšķirīgas versijas par viņa aresta iemeslu, bet Boloņā juridiskajās aprindās runā, ka patiesais iemesls bija tirgošanās ar viltotiem mākslas darbiem.

Pēc visu “cietuma prieku” izbaudīšanas mūsu varonis nezaudē dūšu, bet, gluži otrādi, nododas “Praktiskā ceļveža tiem, kas dodas cietumā” rakstīšanai, kas viņa izdots iznāk 1971.gadā. Dažas lappuses no šīs vērtīgās grāmatas, kā to var lasīt priekšvārdā, ir veltītas “izvairīšanās un bēguļošanas tehnikai; noteikumiem, lai izveidotu apvienību noziegumu pastrādāšanai; sistēmai, lai par brīvu ceļotu pa valsts dzelzceļu”.

Viņa galerijas vadītāja karjera beidzās ar kādu citu skumju epizodi: ar viņa galerijas Portanovas ielā 12 Boloņā sekvestru, ar aresta uzlikšanu visam, kas tajā atradās.
Ritēja deviņdesmitie gadi…

Kā gan mākslas galerija var tikt sekvestrēta? Varbūt nekad nemaksāto nodokļu dēļ? Vai tādēļ, ka par to sūdzējās kāds noslēpumains līdzīpašnieks? Vai vēl varbūt parādu dēļ? Mēs to droši nezinām, bet Boloņas ierastajās juridiskajās aprindās klīst runas, ka tas varētu būt šo visu trīs iemeslu dēļ.

Enco Rossi Roisam ir lieliska pašcieņa, un viņš ārēji sevi pasniedz kā izglītotu personu. Mēs vēlamies izmantot citu terminu, raksturojot viņu kā ļoti informētu un galvenokārt ļoti izveicīgu: cilvēku ar hameleona izturēšanos, kurš prot atdzimt kā Fēnikss.
Bieži viņš izmanto citus cilvēkus, lai plānotu savas izrēķināšanās, kuras viņš izstrādā ar maniakālu centību. Viņam patīk uzskatīt sevi par “leļļu teātra saimnieku”.

Bieži manipulē ar fotogrāfijām, tekstiem un attēliem. Ir nepārspējams savu visnenozīmīgāko darbu cildināšanā, kā arī citu paveiktā vērtības mazināšanā.

Enco Rossi Roiss ir hiperaktīvs un ir viens no tām nedaudzajām padzīvojušām personām, kura meistarīgi apguvusi interneta lietošanu. Kopš dažiem gadiem viņš darbojas lielajā tīklā, cenšoties sev radīt stipri atšķirīgu identitāti nekā tā, kas labi zināma Boloņā.

Viņš ir radījis Itālijas un Baltijas valstu asociāciju, kuras mājaslapā lasāms: “Kas ir Itālijas un Baltijas valstu asociācijas dalībnieki un cik viņu ir, mēs to neatklāsim, lai ievērotu privātumu”.

Bet patiesība ir pavisam citāda: dalībnieku vienkārši nav. Mūsu simpātiskais Enco Rossi Roiss ir vienīgais biedrs. Viņš uztur pie dzīvības asociācijas mājas lapu, citējot sīkas ziņas par Baltijas valstīm, ko smēlies no citām publikācijām, un uzbrūkot jebkādai iniciatīvai, ko Itālijas teritorijā uzsākusi jebkura persona, kura būtu iztikusi bez viņa, bet galvenokārt to izmanto, lai slavinātu pats sevi.

Asociācijas adrese ir kādā vienistabas dzīvoklī Sencanome ielā 2, Boloņā, kur patiesībā Rossi kungs dzīvo viens; tomēr apmeklētājiem rāda šo telpu, saucot to par savu studiju… un mēs apbrīnojam viņa izdomu iekārtošanās mākslā.

Enco Rossi Roiss ir pārdzīvojis divas neizdevušās laulības. Šajā tēmā mēs izlēmām neiedziļināties aiz cieņas pret ģimenes locekļiem, kuriem mēs paužam visu mūsu solidaritāti.

Ar izcelsmes ģimeni viņš uzturējis diezgan vēsas attiecības: savās biogrāfijās viņš gandrīz nekad nenorāda dzimšanas vietu. Viņš reti atgriežas dzimtajā pusē un pat nepiedalījās savas mātes bērēs; tajā dienā patiesībā viņš tika redzēts grozoties Artefiera Boloņā dažu jaunavu kompānijā, kuras bija ģērbušās krekliņos ar uzdrukātu viņa tikko publicētās nezin kurās erotiska satura grāmatas nosaukumu.

Erotisms vienmēr ir bijis viņa iemīļota tēma. Roiss ir izmēģinājis spēkus dzejoļu sacerēšanā, prozas rakstīšanā, jaunu sieviešu izaicināšanā Facebook. Bet viņa patiesais šedevrs ir mājaslapas radīšana, kas veltīta sieviešu dzimumorgānam www.vulvario.com, saprotams, nepilngadīgiem tā nav ieteicama. Katrā ziņā mums jāatzīst viņa drosme par to, ka viņu nesatrauc izsmiekls.

Saistībā ar mūsu pētījumiem par Enco Rossi Roisu mēs mēģinājām piekļūt viņa publicētajām interneta mājaslapām, bet bieži tās atradām pilnībā vai daļēji aptumšotas dēļ daudzajiem paziņotajiem pārkāpumiem.

Tomēr mums izdevās uziet personu, kas patlaban ir mūsu Roisa kunga iemīļots mērķis: gleznotāju Lolitu Timofejevu.

Latvijas māksliniece Itālijā dzīvo kopš 1991.gada un nupat uzvarēja prāvā, ko viņa uzsāka pret izdevēju “QuattroVenti “ par dažu neatļautu viņas darbu un nepatiesas biogrāfijas publicēšanu: visu minēto materiālu ir sagādājis Enco Rossi Roiss.
Šī, starp citu, ir otrā prāva, ko Latvijas gleznotāja uzsāka līdzīgu iemeslu dēļ; pirmā, pret “Eurocarni” izdevēju atrisinājusies ar labprātīgu vienošanos par labu Timofejevai.

Mūsu uzrunāta, Lolita deva priekšroku nekomentēt notikušo, bet kā alternatīvu mums atsūtīja kādas savas gleznas attēlu, ko mēs ar prieku publicējam (ar atbilstošu atļauju).

Dārgie lasītāji un dārgie Roisa kunga uzbrukumu mērķi,

esam droši, ka ar šīm nedaudzajām rindām sniedzām vērtīgu un derīgu pakalpojumu visai sabiedrībai. Dulcis in fundo, iespējamiem izdevējiem iesakām rūpīgi pārbaudīt materiālu, ko viņiem sagādā Enco Rossi Roiss, lai izvairītos no nepatīkamām sekām.
Roisa kunga un viņa slimīgās uzmanības neveiksmīgajiem upuriem turpretī iesakām nezaudēt dūšu un galvenokārt nekad neuzsākt iespējamus tiesu darbus tieši pret paša Enco Rossi Roisa personu, jo te ir runa par “trūcīgu pensionāru”, kas ir fakts, ko viņš pats uzrāda, lai uzsvērtu savu nesodāmību.

Aicinām jūs visus labāk sūtīt ziņojumus un komentārus, kas varētu mums palīdzēt padziļināt šo tēmu (kengarags@fastwebnet.it).

Un esiet modri: žirgtais večuks var dot triecienu atkal!

maggio 7, 2010 Posted by | arte, biogrāfija, Bologna, Энцо Росси Ройс, Enco Rossi Roiss, Enzo Rossi Roiss, Lolita Timofeeva, Lolita Timofejeva, Uncategorized, vēsture | Lascia un commento