Vagarte's Blog

Just another WordPress.com weblog

L’amore dai Trovatori a Dante: intervista a Davide Rondoni.

Il Palazzo di Sichelgaita

Donna e musico - Affresco da Vannes - XII secolo Donna e musico – Affresco da Vannes – XII secolo

Lo storico francese Henri-Irénée Marrou, nel suo libro I Trovatori, pubblicato per la prima volta negli anni ’70, definiva l’amore “invenzione del XII secolo”. E non intendeva certo dire che prima l’amore non esistesse e che non esistesse fuori dall’Europa medievale: intendeva dire che l’amore assoluto così come lo concepiamo oggi (comunemente definito “romantico) e che vediamo incarnato nelle storie dei grandi amanti come Paolo e Francesca o Romeo e Giulietta, non è figlio diretto dell’eros dei Greci e dei Romani, ma dell’amore cantato per la prima volta dai trovatori del XII secolo, quello che noi chiamiamo “amor cortese“, e che loro chiamavano “fin’amor“. E, dalla Francia, il fin’amor è passato in Italia nel secolo successivo, prima con la Scuola poetica Siciliana, poi con i poeti toscani, poi con gli stilnovisti e infine con Dante…

View original post 1.238 altre parole

Annunci

novembre 14, 2014 Posted by | Uncategorized | Lascia un commento

TEATRO E PSICOANALISI: “IL CASO DELL’UOMO DEI LUPI”, DI CLAUDIO BEGHELLI CON GIULIO PIZZIRANI E NICOLA BORTOLOTTI

PRIMA ASSOLUTA

L’Associazione culturale Club di Fantomas

invita pubblico e stampa ad assistere

al debutto di un nuovissimo spettacolo teatrale,

liberamente ispirato ad un celebre caso clinico di Sigmund Freud:

Lunedì 10, Venerdì 14 e Sabato 15 Maggio 2010, alle ore 21,

presso il Teatrino di Fantomas,

in vicolo Vinazzetti 1, a Bologna (zona universitaria)

andrà in scena per la prima volta

Il caso dell’uomo dei lupi

un dramma inedito di Claudio Beghelli


Con Giulio Pizzirani e Nicola Bortolotti

e con la partecipazione di Paola Travaglini

Regia: Giulio Pizzirani

Scenografia e disegni: Lolita Timofeeva

Musiche originali, suono e luci: Matteo Cincopan

Animazioni grafiche: Massimiliano Bartoloni

Tecnico protezionista: Davide Savaidis

Due valorosi e affermati professionisti del teatro quali Giulio Pizzirani (della sua lunga e ricchissima carriera di interprete ricordiamo, per brevità: le importanti collaborazioni con Glauco Mauri, Maurizio Scaparro, Giancarlo Sepe e moltissimi altri grandi nomi della scena italiana; oltreché diverse partecipazioni a pellicole di Pupi Avati) e Nicola Bortolotti (già scritturato da registi del calibro di Luca Ronconi e Saverio Tedesco, per citare solo alcuni dei suoi lavori), hanno accettato la scommessa di allestire “Il caso dell’uomo dei lupi”, un dramma psicanalitico, liberamente ispirato all’omonimo referto clinico di Sigmund Freud, scritto da Claudio Beghelli, giovane drammaturgo e sceneggiatore emergente.

Così l’Autore presenta questo suo insolito esperimento teatrale, commissionatogli dal Prof. Giorgio Celli:

“Un teatro non è un’aula di università, e dunque non è il caso di tenervi lezioni o conferenze; e la sfida, la difficoltà maggiore, per me, – a parte l’accurato lavoro preliminare di documentazione – è stata proprio questa: trovare il modo di realizzare, a partire dal saggio di Freud, un racconto scenico autonomo che, pur conservando un intento dichiaratamente didattico e divulgativo, non perdesse di vista  quello che, da sempre, è il fine principale del teatro: emozionare, e – perché no? – divertire tanto lo spettatore che abbia una certa consuetudine con la letteratura psicanalitica, quanto chi Freud l’abbia appena sentito nominare.

È evidente che, per trasformare il contenuto teorico della relazione freudiana nel materiale narrativo di un dialogo destinato alla messa in scena, ho dovuto  operare, sui testi originali, massicci tagli e, per ragioni di ritmo e di sintesi, numerosi altri interventi di rielaborazione, adattamento e riduzione. E, pur rispettando sempre le fonti bibliografiche e scientifiche, qua e là, ho integrato il resoconto clinico con alcune invenzioni ed ipotesi, per dir così, romanzesche: allo scopo di renderlo più avvincente e interessante dal punto di vista drammaturgico: più teatralizzabile, insomma.

Se dovessi collocare il mio dramma nel panorama della drammaturgia contemporanea, direi che “Il caso dell’Uomo dei lupi”, con la sua struttura programmaticamente a-temporale, le sue improvvise deviazioni oniriche, ed il continuo alternarsi e sovrapporsi del registro pedagogico con quello narrativo, si colloca nella direzione di un teatro antinaturalista, concettuale e filosoficamente avvertito, che cerca di realizzare, sul palcoscenico, un possibile equinozio tra la dialettica sartriana e il dépaysement  dei surrealisti, l’estraniamento di Brecht e la lucidità ossessiva di Bernhard.”

Sito internet: www.clubdifantomas.it

maggio 10, 2010 Posted by | Bologna, Lolita Timofeeva, Uncategorized | , , , , , , | Lascia un commento

ENCO ROSSI ROISS, KAS VIŅŠ IR? ATMASKOSIM VIŅU!

Strīdīgas, pretrunīgas un nenogurdināmas personas izpēte. Cilvēks – Fēnikss.

No Ķengaraga

Enco Rossi Roiss, iedzīvotāju reģistrā Vinčenco Antonio Rossi, ir dzimis 1937.gada 14.septembrī Novoli, Lečes provincē, lielā ģimenē. Deviņpadsmit gadu vecumā veiksmes un labākas dzīves meklējumos pārceļas uz ziemeļiem.

Apmeklē žurnālistu kursu Urbīno. 1959.gadā sāk parakstīties ar vārdu Enco Rossi Roiss, aizrautīgi sadarbojoties ar dažiem laikrakstiem, arī ja tās ir nelielas vai resoru avīzes.
Tomēr žurnālistu organizācijas sarakstā par viņu mēs neatradām ne ziņas.

Dažus gadus vēlāk pārceļas uz Boloņu un izmēģina roku izdevējdarbībā ar dažām publikācijām par mākslu, kas rada arī noteiktu interesi, jo viņam izdodas iesaistīt svarīgas personas.
Šādai pieredzei tomēr ir īss mūžs un ar pārtraukumiem gan ekonomiskas vadīšanas grūtību, gan Roisa kunga rakstura īpašību dēļ, kas pēc neilga laika cilvēkiem liek turēties no viņa pa gabalu.

Enco Rossi Roiss, kurš vienmēr ir izcēlies savas asociālās izturēšanās dēļ un ķildīgās un atriebīgās dabas dēļ, savos literārajos izlēcienos ir radis uzbrukt personām, kuras viņu pienācīgi nenovērtē; viņam patiesi ir izteikta nosliece uz narcisismu. Vairākas reizes viņš ir ticis nosūdzēts un tiesāts par apmelošanu (viņa visievērojamākais upuris ir profesors Končeto Pocati, mākslinieks un bijušais par kultūru atbildīgais Boloņas komūnas domes loceklis) un nicinājuma izrādīšanu pret reliģiju, kas ir fakts, par kuru viņš ļoti lepojas un ko ar lepnumu pauž savās publikācijās.

Dažus gadus darbojās kā galerijas vadītājs un viņam izdevās iegūt zināmu uzticamību mākslas vidē. Viņš pat sarīkoja dažas nozīmīgu mākslinieku izstādes, bet Roisa karjeru sakompromitēja kādas nopietnas nepatikšanas: viņš tika arestēts un izcieta dažu mēnešu sodu cietumā. Pats Roiss sniedz diezgan mazticamas un vienmēr atšķirīgas versijas par viņa aresta iemeslu, bet Boloņā juridiskajās aprindās runā, ka patiesais iemesls bija tirgošanās ar viltotiem mākslas darbiem.

Pēc visu “cietuma prieku” izbaudīšanas mūsu varonis nezaudē dūšu, bet, gluži otrādi, nododas “Praktiskā ceļveža tiem, kas dodas cietumā” rakstīšanai, kas viņa izdots iznāk 1971.gadā. Dažas lappuses no šīs vērtīgās grāmatas, kā to var lasīt priekšvārdā, ir veltītas “izvairīšanās un bēguļošanas tehnikai; noteikumiem, lai izveidotu apvienību noziegumu pastrādāšanai; sistēmai, lai par brīvu ceļotu pa valsts dzelzceļu”.

Viņa galerijas vadītāja karjera beidzās ar kādu citu skumju epizodi: ar viņa galerijas Portanovas ielā 12 Boloņā sekvestru, ar aresta uzlikšanu visam, kas tajā atradās.
Ritēja deviņdesmitie gadi…

Kā gan mākslas galerija var tikt sekvestrēta? Varbūt nekad nemaksāto nodokļu dēļ? Vai tādēļ, ka par to sūdzējās kāds noslēpumains līdzīpašnieks? Vai vēl varbūt parādu dēļ? Mēs to droši nezinām, bet Boloņas ierastajās juridiskajās aprindās klīst runas, ka tas varētu būt šo visu trīs iemeslu dēļ.

Enco Rossi Roisam ir lieliska pašcieņa, un viņš ārēji sevi pasniedz kā izglītotu personu. Mēs vēlamies izmantot citu terminu, raksturojot viņu kā ļoti informētu un galvenokārt ļoti izveicīgu: cilvēku ar hameleona izturēšanos, kurš prot atdzimt kā Fēnikss.
Bieži viņš izmanto citus cilvēkus, lai plānotu savas izrēķināšanās, kuras viņš izstrādā ar maniakālu centību. Viņam patīk uzskatīt sevi par “leļļu teātra saimnieku”.

Bieži manipulē ar fotogrāfijām, tekstiem un attēliem. Ir nepārspējams savu visnenozīmīgāko darbu cildināšanā, kā arī citu paveiktā vērtības mazināšanā.

Enco Rossi Roiss ir hiperaktīvs un ir viens no tām nedaudzajām padzīvojušām personām, kura meistarīgi apguvusi interneta lietošanu. Kopš dažiem gadiem viņš darbojas lielajā tīklā, cenšoties sev radīt stipri atšķirīgu identitāti nekā tā, kas labi zināma Boloņā.

Viņš ir radījis Itālijas un Baltijas valstu asociāciju, kuras mājaslapā lasāms: “Kas ir Itālijas un Baltijas valstu asociācijas dalībnieki un cik viņu ir, mēs to neatklāsim, lai ievērotu privātumu”.

Bet patiesība ir pavisam citāda: dalībnieku vienkārši nav. Mūsu simpātiskais Enco Rossi Roiss ir vienīgais biedrs. Viņš uztur pie dzīvības asociācijas mājas lapu, citējot sīkas ziņas par Baltijas valstīm, ko smēlies no citām publikācijām, un uzbrūkot jebkādai iniciatīvai, ko Itālijas teritorijā uzsākusi jebkura persona, kura būtu iztikusi bez viņa, bet galvenokārt to izmanto, lai slavinātu pats sevi.

Asociācijas adrese ir kādā vienistabas dzīvoklī Sencanome ielā 2, Boloņā, kur patiesībā Rossi kungs dzīvo viens; tomēr apmeklētājiem rāda šo telpu, saucot to par savu studiju… un mēs apbrīnojam viņa izdomu iekārtošanās mākslā.

Enco Rossi Roiss ir pārdzīvojis divas neizdevušās laulības. Šajā tēmā mēs izlēmām neiedziļināties aiz cieņas pret ģimenes locekļiem, kuriem mēs paužam visu mūsu solidaritāti.

Ar izcelsmes ģimeni viņš uzturējis diezgan vēsas attiecības: savās biogrāfijās viņš gandrīz nekad nenorāda dzimšanas vietu. Viņš reti atgriežas dzimtajā pusē un pat nepiedalījās savas mātes bērēs; tajā dienā patiesībā viņš tika redzēts grozoties Artefiera Boloņā dažu jaunavu kompānijā, kuras bija ģērbušās krekliņos ar uzdrukātu viņa tikko publicētās nezin kurās erotiska satura grāmatas nosaukumu.

Erotisms vienmēr ir bijis viņa iemīļota tēma. Roiss ir izmēģinājis spēkus dzejoļu sacerēšanā, prozas rakstīšanā, jaunu sieviešu izaicināšanā Facebook. Bet viņa patiesais šedevrs ir mājaslapas radīšana, kas veltīta sieviešu dzimumorgānam www.vulvario.com, saprotams, nepilngadīgiem tā nav ieteicama. Katrā ziņā mums jāatzīst viņa drosme par to, ka viņu nesatrauc izsmiekls.

Saistībā ar mūsu pētījumiem par Enco Rossi Roisu mēs mēģinājām piekļūt viņa publicētajām interneta mājaslapām, bet bieži tās atradām pilnībā vai daļēji aptumšotas dēļ daudzajiem paziņotajiem pārkāpumiem.

Tomēr mums izdevās uziet personu, kas patlaban ir mūsu Roisa kunga iemīļots mērķis: gleznotāju Lolitu Timofejevu.

Latvijas māksliniece Itālijā dzīvo kopš 1991.gada un nupat uzvarēja prāvā, ko viņa uzsāka pret izdevēju “QuattroVenti “ par dažu neatļautu viņas darbu un nepatiesas biogrāfijas publicēšanu: visu minēto materiālu ir sagādājis Enco Rossi Roiss.
Šī, starp citu, ir otrā prāva, ko Latvijas gleznotāja uzsāka līdzīgu iemeslu dēļ; pirmā, pret “Eurocarni” izdevēju atrisinājusies ar labprātīgu vienošanos par labu Timofejevai.

Mūsu uzrunāta, Lolita deva priekšroku nekomentēt notikušo, bet kā alternatīvu mums atsūtīja kādas savas gleznas attēlu, ko mēs ar prieku publicējam (ar atbilstošu atļauju).

Dārgie lasītāji un dārgie Roisa kunga uzbrukumu mērķi,

esam droši, ka ar šīm nedaudzajām rindām sniedzām vērtīgu un derīgu pakalpojumu visai sabiedrībai. Dulcis in fundo, iespējamiem izdevējiem iesakām rūpīgi pārbaudīt materiālu, ko viņiem sagādā Enco Rossi Roiss, lai izvairītos no nepatīkamām sekām.
Roisa kunga un viņa slimīgās uzmanības neveiksmīgajiem upuriem turpretī iesakām nezaudēt dūšu un galvenokārt nekad neuzsākt iespējamus tiesu darbus tieši pret paša Enco Rossi Roisa personu, jo te ir runa par “trūcīgu pensionāru”, kas ir fakts, ko viņš pats uzrāda, lai uzsvērtu savu nesodāmību.

Aicinām jūs visus labāk sūtīt ziņojumus un komentārus, kas varētu mums palīdzēt padziļināt šo tēmu (kengarags@fastwebnet.it).

Un esiet modri: žirgtais večuks var dot triecienu atkal!

maggio 7, 2010 Posted by | arte, biogrāfija, Bologna, Энцо Росси Ройс, Enco Rossi Roiss, Enzo Rossi Roiss, Lolita Timofeeva, Lolita Timofejeva, Uncategorized, vēsture | Lascia un commento

GIORGIO CELLI, COSTANZA SAVINI E LOLITA TIMOFEEVA HANNO PARLATO DELLA LORO SCRITTURA E PITTURA NELLA BIBLIOTECA DELLE DONNE A BOLOGNA

Di Elisabeth Thatcher

 

Nella foto: Costanza Savini, Gaetana Miglioli, Lolita Timofeeva, Giorgio Celli e Daniela Delzotti (foto di Lodovico Pignatti Morano)

Il 10 novembre alle ore 18 nella Biblioteca delle Donne a Bologna, in una sala gremita di gente ha preso vita una discussione accesa con escursioni poetiche e filosofiche sulle esistenze umane.., accompagnata da letture di brani dei libri presentati, eseguite da Gaetana Miglioli e Daniela Delzotti.

Sono stati presentati tre libri: “Il lago in soffitta“ (romanzo, ambientato sul lago di Garda), “La costellazione del Principe Splendente” (una favola) di Costanza Savini e “Destini”, scritto a quattro mani da Giorgio Celli e Costanza Savini.

“Destini” fa da filo conduttore a una piccola anteprima di una mostra di Lolita Timofeeva in preparazione. Le opere esposte sono di grandi dimensioni e trasportano lo spettatore all’interno delle camere di un albergo. Di un albergo si parla anche in uno dei racconti pubblicati nel libro “Destini”.

È un connubio e un confronto singolare caratterizzato dall’uso di due diversi mezzi espressivi come scrittura e pittura per affrontare lo stesso tema.

La scrittrice Costanza Savini si mette nei panni della vecchia proprietaria di un lussuoso albergo, osservando le vite e i destini più inaspettati che passano davanti ai suoi occhi. La vita dell’anziana signora si svolge all’interno dello stesso albergo nell’attesa di trovare la chiave per aprire una stanza – metafora del suo passaggio nell’aldilà.

La pittrice Lolita Timofeeva   raffigura le finestre dell’albergo Drapperie, di fronte al quale ha abitato per tanti, come un invito al voyeurismo. Ha ritratto le sue finestre come piccoli teatrini, come palcoscenici per la rappresentazione di storie umane. L’artista ha spiegato che alcune scene le ha trasferite sulla tela tali e quali, affascinata dall’ambiguità della situazione, affermando che spesso la realtà supera la fantasia. Altre, invece, sono di pura invenzione.

Giorgio Celli, parlando del libro scritto a quattro mani, ha fatto un’escursione nell’affascinante mondo di due visioni diverse: lui, materialista, maschilista e realista e Costanza, che ogni cosa la percepisce come un simbolo, un segno, una metafora.

La serata si è conclusa con un brillante confronto dialettico fra Lolita Timofeeva e Giorgio Celli sull’approccio dello spettatore a un’opera d’arte vista come proiezione di se stessi, come un’immagine di se riflessa nello specchio, degna di analisi Freudiana.

“Hotel Drapperie 1”, cm. 120x100, di Lolita Timofeeva

“Hotel Drapperie 2”, cm. 120x100, di Lolita Timofeeva



“Hotel Drapperie 3”, cm. 120x100, di Lolita Timofeeva

novembre 17, 2009 Posted by | arte, Bologna, Elisabeth Thatcher, letteratura, società, Uncategorized | , , , , , | 2 commenti

Dunque, iniziamo!

foto di Elisabeth Thatcher

foto di Elisabeth Thatcher

 

 

 

 

 

Sono Elisabeth Thatcher e questo sarà il mio Blog al interno del quale ci sarà sempre lo spazio anche per le vostre proposte più appetitose.

Come primo intervento scriverò della Biennale di Venezia. Partirò il 4 e vi rimarrò per tutto il periodo di inaugurazione. Sono già tutta eletrizzata!

Elisabeth

giugno 2, 2009 Posted by | Uncategorized | Lascia un commento

Hello world!

Welcome to WordPress.com. This is your first post. Edit or delete it and start blogging!

giugno 1, 2009 Posted by | Uncategorized | 1 commento